Joga ir dinamiska prakse.

Ineta Ķirse


Jogas filozofiju caurvij pārliecība, ka ikvienam piemīt pietiekamas spējas un talanti, lai aptvertu savu individuālo dižumu. Joga aicina ielūkoties Sevī un attīstīt katrā ieliktās iespējas, apgūt dzīves noteikumus un nosacījumus, un izkopt tos, lai dzīvotu nevis savu ierobežoto vēlmju pasaulē, bet dzīvotu pasaulē, kādā gribi dzīvot!

Ineta Ķirse


Joga māca, ka dzīves spēks, kurš dod tev dažādas iespējas, ir Tevī pašā. Ola, ko pārsit no ārpuses, nesaņem iespēju pašīstenoties. Olas nākotni tad būs veidojis svešs spēks. Tāpēc putnam čaumala ir jāpārsit no iekšpuses, lai realizētu savu potenciālu. Jogs dara to pašu. Jogam ir jālūkojas iekšup un jāmācās: gan no tradīcijas jeb pagātnes, gan no sevis paša uztvertās un pārstrādātās pieredzes, un pēc tam šīs idejas jākultivē sevī: jākļūst tām par inkubatoru, lai tās varētu nobriest. Kad tās nobriedušas, tad no iekšienes piedzimst putns. Cilvēks, kas izmantojis jogas procesa dotās iespējas, dalās ar savu pieredzi, priekšrocībām un izvēlēm, ko ir kultivējis un izaudzējis. Šī jaunā dzīve nav gals, bet sākums jaunai fāzei. Cilvēks izpaužas tā, kā pats izvēlas. Tu pāršķel un atver savu sirdi, lai dzīvotu to dzīvi, kuru gribi, nevis ļauj, lai tevi pārsit tas, ko tev liek darīt vai ticēt citi. Cilvēks mācās izpaust savu sirdi un ik brīdi izjūt to kā sakrālu pieredzi. Visa dzīve viņam ir priekšā. Joga ir vīzija par nākotni. Kādu vīziju Tu izvēlies sev?

Jogas apsolījums ir, ka esi brīvs. Tā reizē ir gan atbildība, gan vērtība. Atbildība tāpēc, ka vari arī izvēlēties būt par upuri: tev pasaka, kas ir jādara, un letarģiska apziņas stāvokļa apņemts tu ļaujies maldu dejas virpuļiem, kur akla sekošana neizprastiem rituāliem vien iezīmē šķietamas laimes eksistenci. Brīvība kā vērtība nozīmē, ka tikai Tu pats vari piešķirt sev iespējas un īstenot tās. Izvēlies iespēju šķērsot sava ķermeņa un prāta slieksni un dzīvot ik mirkli paradīzē, ko veido Tavas tradīcijas (pagātne), pieredze (tagadne) un solījumi (nākotne)!

Joga kā Alamkara nozīmē izdarīt tieši tik daudz, cik nepieciešams. Tas nav letarģijas, bet gan radikālas izveicības ceļš. Patiess skaistums ir dzīves plūdums, kurā Tu dzīvo Savas Būtības Labsajūtā, nezaudējot identitāti ar savas tautas paražām un garīgo mantojumu.  Izmantojot pasaules dižāko mācību sniegtās zināšanas, Tu pamazām tuvojies atbildei uz jautājumu: „ Kas es esmu? “ . Nākotnes solījums tad ietver Augstākā Cerības piepildījumu, kur Laimīgi Brīvi cilvēki dzied Savas tautasdziesmas.

Augsti dzied cīrulītis
Aiz visiem putniņiem
Dievam gudris padomiņis
Par šo visu pasaulīt‘

Sanskrita tradīcijā ir jēdziens Dvija. Viena no tā nozīmēm ir zobi. Ar zobiem mēs piedzimstam. Mēs tos neprasām: tie vienkārši ir dāvana. Zobi piešķir mums spēju košļāt, un līdz ar to – sagremot dzīvi. Zobiem ir divi komplekti: piena zobi un kaula zobi. Līdz ar piena zobiem mēs saņemam dāvanā atļauju kļūdīties. Veids, kādā mēs sagremojam savu pieredzi bērnībā, atšķiras no tā, kā mēs to darām pieaugušā vecumā. Būdami bērni, mēs izmantojam izdevību mācīties, gūt pieredzi un kļūdīties: mēs augam un sākam apzināties, kas esam un ko gribam. Drošajā vecāku paspārnē cilvēks var rīkoties aplami, un šī uzvedība agrīnajā dzīves posmā neliecina par to, kas viņš ir. Tā nav paliekoša. Piena zobi izkrīt. Cilvēks saņem otru iespēju, iespēju darīt lietas pareizi.

Būdami pieauguši, mēs pasauli sagremojam citādi nekā bērni. Mūsu rīcībai ir nopietnākas sekas nekā bērnu rīcībai. Bērni tāpēc ir bērni, ka savā dzīvē kā brīvas būtnes viņi nav pietiekami nobrieduši, lai saprastu, ko šī brīvība nozīmē. Pieaugušajiem sava brīvība ir jāapzinās un jārīkojas, zinot katras izvēles sekas. Zobi kā metafora atgādina, lai pārstrādājam savu dzīves pieredzi, dažkārt - lēnākā tempā. Mums nav tās pašas iespējas rīkoties aplami, kā bērniem. Mums jāapietas ar savu dzīvi piesardzīgāk, ar uzmanību, un jāsaprot, ka šis zobu komplekts (mūsu izvēles) ir tas, ar ko mums jādzīvo.

Dzīves dotā pieredze cilvēkam ir jāsagremo savām vajadzībām. Mēs izejam caur veiksmju un neveiksmju virkni, lai mācītos. Zobi ir cieti un izturīgi, tomēr tie var salūzt. Dzīvē ir jāizvēlas, kam kost; citādi dzīve iekodīs jums. Šai procesā vispirms jūs piekļūstat savai pieredzei, akumulējat dzīves garšas/kvalitātes un cenšaties pieņemt pareizāko lēmumu par to, ko lietosiet uzturā. Sagremojot pieredzēto, mums paveras iespēja sagaršot dzīves nianses. Zobi ir lielisks un noderīgs īpašums. Cilvēks uzņem to, ko ieliek mutē; viņš saņem to, ko piedzīvo, un piedzīvotais viņu definē jeb nosaka. Dzīvē mēs saņemam to, ko sadzirdam, nevis to, ko mums saka. Dzīve ir pieredzes sagremošanas, nevis pagātnes nekritiskas uzņemšanas process.

Sanskrita tradīcijā ir jedziens Dvija. Viena no tā definīcijām ir putns. Putns ir būtne, kas piedzimst divreiz: sākumā tas ir ola, un pēc tam no olas izšķiļas putns. Sākumā Tu esi ola. Tava dzīvība ir dāvana. Dzīve to gādīgi apkampj. Visums neizturas pret Tevi naidīgi. Cilvēki un Tu pats nereti pieņem nepareizus lēmumus, kas Tevi ietekmē, taču Visums pats par sevi ir labdarīgs. Daba dara lietas, kas to stiprina. Tās šķietamā vardarbība, piemēram, viesuļvētra, ir vardarbīga no kultūras viedokļa, taču dabai tā sniedz iespējas vairot dzīvību. Ola ir cieta, taču ne nesalaužama. Dzīve darīs visu, lai izaicinātu Tavu potenciālu augt un īstenot savu brīvību. Olu nevar saspiest, bet to var nomest zemē. Dzīve Tevi nespiedīs, bet gādīgi apkamps: taču pret šiem apkampieniem jāizturas rūpīgi. Cilvēkam ir jāvērtē tas, kas viņam dots. Lai zinātu, kas tam dzīvē ir vērtīgs, ir jāielūkojas dziļāk sevī un tas jāpajautā.