Joga kā terapijas un veselības atgūšanas mācība.
Joga sākotnēji ir filozofiska zinātne, ko radījuši cilvēki, kas centušies izdibināt eksistences jēgu. Senos laikos, kad ļaudis dzīvoja pēc jogas dzīvesziņas, laba veselība bija viņu ikdiena. Taču, cilvēkiem izmainot savas dzīves vērtības, viņu veselība sabojājās, un tas arī bija par pamatu jogas kā terapijas pielietojumam.
Joga ir medicīnas forma. Tas, ka tā var gan pasargāt no dažādām kaitēm, gan izdziedēt no tām, ir vispāratzīts. Tāpēc jogu nevajadzētu aplūkot kā alternatīvu medicīnas sistēmu, bet gan kā primāru ārstēšanas pieeju tais jomās, kurās pietiek ar jogu vien, lai atdotu cilvēkam veselību. Tas, ka joga, no ārienes neiejaucoties organismā, spēj tikt galā ar dažādām slimībām, to ierindo citā dimensijā nekā vienkārši stresu mazinošas brīnumzāles. Modernā medicīna kā vienu no stresa mazināšanas tehnikām izmanto bioloģisko atgriezenisko saiti (biofeedback), taču joga strādā ar iekšējām maņām un prātu apzinātā procesā, tāpēc tās pieeja ir tiešāka. Tā ir automātiska atgriezeniskās saites sistēma.
Būtu nedaudz pārspīlēti runāt par jogu kā par terapiju, nepiešķirot terminam veselība to daudz plašāko nozīmi, kāda tam piemita sendienās. Jau ilgu laiku mēs esam raduši domāt par ārstēšanos kā to, kas nepieciešams, kad mēs esam slimi vai ne-veseli. Taču jogas un vēdiskajā tradīcijā veselībai allaž bijusi daudz plašāka un tiešāka nozīme. Veselība te ir dinamisks stāvoklis, ko mēs pastāvīgi uzturam, un tas sniedzas daudz tālāk par fizisko. Sākotnējais veselības apzīmējums sanskritā norādīja uz tā visaptverošo dabu; veselība ir Svastha, kur sva nozīmē pats un stha nozīmē tas, kas jāizveido.
Veselība tās augstākajā un visaptverošākajā nozīmē cilvēkam ir pašam sevī jāizveido.
Pats, uz ko attiecas svastha, ir pats šī vārda acīmredzamajā nozīmē – individuālā patība, cilvēka paša sevis uztvere un es kā personas sajūta. Gudrie to apzīmēja ar Ahamkara, un latviski – kā Sevis veidotājs jeb Es-veidotājs. Tas ir sevis apzināšanās spēks, pateicoties kuram mēs zinām, ka esam unikāli Es, atšķirīgi no citiem unikāliem Es jeb individualitātēm šai pasaulē – un kā unikālas individualitātes atšķirīgas pat no Dieva visaugstākā Es. Ahamkara ietver sevī fiziskā jeb ķermeņa-Es nozīmi, līdztekus mentālā jeb prāta-Es nozīmei un garīgā jeb gara-Es nozīmei. Būt patiesi veselam jeb izveidotam sevī nozīmē būt labi izveidotam un nostabilizētam integrētā sevis izpratnes nozīmē, kura aptver šīs visas trīs. Tas ir arī cilvēka garīgās dzīves pamats: dziļas un veselīgas attiecības ar Dievišķo Es ir iespējamas tikai pie šīs veselīgās sevis sajūtas, caur mīlestību un pazemību.
Ahamkara jebkurā brīdī ir atbildīga par mūsu kā individuālas būtnes jeb Es eksistenci. Bez Ahamkaras organizējošās apziņas mūsu prāts un ķermenis izirtu šī vārda burtiskā nozīmē, vai vismaz to pārņemtu slimība. Tieši šī, Es definējošo robežu sajūta nodrošina sienas – šūnu līmenī un citos, kas veido mūsu aizsardzību pret slimībām un mūsu veselības fundamentālo integritāti jeb viengabalainību. Cilvēka veselība sāk bojāties ļoti dziļā līmenī, zūdot viņa Es jeb individualitātes sajūtai. Tāpēc Ahamkara ir ikvienas ārstēšanas patiesais un galvenais objekts, un veselīgas sevis jeb Es sajūtas uzturēšana – īstenās zāles pret jebkurām kaitēm.