JĒDZIENS BRĪVĪBA TANTRAS FILOZOFIJĀ
Tantras filozofija rosina aptvert, ka tevis paša individuālais kosmoss – pasaule, ko tu izjūti kā „savu” – ir neaizstājams instruments jeb līdzeklis tavai garīgajai izaugsmei. Tava individuālā pasaule nav kaut kas, ko jebkādā nozīmē jānoliedz vai jāiznīcina, bet gan tas, ko pilnībā jāietver savā esībā! Loma, ko tu spēlē šajā dzīvē, ir daļa no tava ceļojuma uz apskaidrību, un ietver sevī fiziskās un mentālās izmaiņas, ar kurām sastopies katrā dzīves posmā.
Tā māca, ka tev nav jākļūst perfektam saskaņā ar kādu ārēju standartu, vai jāpārveido sevi par kaut ko citu; tā vedina izprast allaž klātesošo pilnību, pilnveidojot tavu izpratni un pieredzi par to, kas tu patiesībā esi.
Lielu daļu savas dzīves mēs pavadām pūloties sevi mainīt vēlmē patikt citiem. Mēs tiem izdabājam cerībā paust to, ko no mums sagaida. Tā mēs iešaustām savu individualitāti te no vienas, te no otras puses, beigu beigās kļūstot par liekuļiem. Patiesībā mēs nemaināmies, tikai piesedzam savu personību. Ir jāsaprot, ka, izmainot savu individualitāti, mēs pilnībai netuvojamies. Tas ir tāpat, kā vēloties izziet no mājas, tu sāc pārbīdīt mēbeles, nevis meklēt durvis. Lai kā tu izmaini mēbeļu novietojumu istabā, durvis joprojām paliek aizvērtas. Tas nenozīmē, ka mums nevajadzētu sevī veidot kvalitātes, kas nepieciešamas, lai iegūtu brīvību, nebūt nē. To vajag darīt, taču jāatceras, ka, tāpat kā katru sniegpārsliņu, arī ikvienu no mums Augstākais ir radījis unikālu savā būtībā. Tādēļ mēs pilnīgi atšķirīgi paudīsim šīs dievišķās kvalitātes. Būtisks nav veids, kā mēs tās paužam, svarīgi ir tiekties, pēc tā, lai labās izpausmes mūsos vairotos. Tieši tāpat kā maldu mērs ikviena no mums mūžā nav vienāds, tāpat ciešanu un izaugsmes mērs nav vienāds- vienāds ir tikai ceļa pamatvirziens, un gala mērķis ir viens.
BRĪVĪBAS PRIORITĀTE
Izpratne ir kas vairāk par vienkāršu zināšanu: tā ir cilvēka iedzimtās brīvības pilna aptveršana. Sevis izpratne jeb pašrealizācija ir kļūšana pilnīgi svatantrā (brīvs, neatkarīgs, pašpaļāvīgs), pilnīgi brīvam. Saskaņā ar Tantras filozofiju patiesa brīvība ir pati būtiskākā realizētas būtnes pazīme.
Šī brīvība lielā mērā atšķiras no tā brīvības veida, ko iegūstam caur raksturīgo apgaismību klasiskajā jogā vai pat vēdantā. Viņu brīvība ir brīvība no ciešanām; Tantrā brīvība ir saistīta ar pozitīvu atbildību. Tā ir brīvība rīkoties un pieņemt pasauli. Akli nepakļaujoties dogmām, bet krājot pašam savas atziņas, katram atveras brīvi ejams ceļš uz apziņas brīvību. Gluži tāpat, kā Dievišķais ir brīvs un netraucēts savas radošās brīvības izpaušanā, tā arī mēs varam būt brīvi un neatkarīgi no ārējiem apstākļiem savas iedzimtās apziņas brīvības izpaušanā.
INDIVIDUĀLĀ GRIBA
Grūtības ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa. Pastāv ekstrēmas, neparastas grūtības, taču ikdiena mums pārsvarā atnes sīkas problēmas. Ekstrēmu grūtību laikā mēs sakostiem zobiem cenšamies smaidot sagremot notiekušo, mēs “uzliekam bruņas”. Citu reizi mēs uzsākam cīņu pret dzīves radītajiem apstākļiem, vēl citu reizi bēgam.
Savukārt, saskaroties ar sīkām problēmām, mēs nereti tās atliekam, ignorējam, un ceram, ka tās atrisināsies pašas no sevis vai vienkārši izgaisīs. Mūsu atbildes reakcijas ir tipiskas un gluži dabiskas, taču tās nav radošas un netuvina mūs brīvībai.
Kas ir brīvība? Kā indivīdi mēs nepieredzam beznosacījumu brīvību. Mēs nevaram aizkavēt sāpīgus un grūtus apstākļus vai izbēgt no tiem, vai radīt tieši tos iznākumus un notikumus, kādus vēlamies. Bet, pat ja mēs varētu, vai gan šī individuālā visvarenība patiešām būtu brīvība?
Viens brīvības līmenis ir individuālais. Mēs esam brīvi savās reakcijās uz notikumiem. Tikpat lielā mērā, kā reizēm jūtamies notikumu upuri, mēs esam arī savas pieredzes radītāji. Tāda ir pati apziņas daba, un, apzinoties šo radošo reakciju, mēs varam iepazīt savu patieso – augstākā Es dabu.
Vēdu teksts Yoga Vasistha vienkārši konstatē: „Pasaule ir tāda, kādu tu to redzi.” Pats veids, kā tu uztver pasauli, rada to subjektīvo pasauli, kurā tu dzīvo. Tu vari atrasties pasakainā vidē-paradīzē, taču, ja tavs prāts atrodas ellē, tad visa pasaule tavā priekšā deg elles ugunīs. Ja tavs prāts atrodas debesīs, tad tu piedzīvo debesis visapkārt.
Šī attieksme jogā ir primāra; tā ir mūsu brīvības izpausme un nolūks aktīvi radīt savu pieredzi, nevis būt pasīviem tās upuriem. Un šī iekšējā brīvība „plūst pāri malām” uz ārpasauli, pārveidojot pasauli ne tikai mūsu pašu, bet arī citu labā.
BRĪVĪBA KĀ SASKAŅOŠANĀS AR DIEVIŠĶO GRIBU
Taču ir vēl lielāka brīvība par šo. Kašmiras Šaivisma tantras gudrie skaidri zināja, ka ir augstāka griba, kas stāv pāri individuālajai un kolektīvajai gribai. Viņi māca, ka mūsu individuālā griba nav nošķirta no šīs lielākās Dievišķās gribas, kaut arī mēs diezgan lielā mērā sliecamies no šīs Gribas novirzīties un ciešam no tā. Mūsu griba – tāpat kā mūsu zināšanas un rīcības spēks – nav nekas cits kā Dievišķo Apziņas un Brīvības spēku ierobežota forma.
Analoģija, kas paskaidro šo izpratni – iedomājies, ka esi sīka ūdens lāse varenā okeānā un tu apzinies sevi tādu esam. Vai tevī būs bažas par to, kurā virzienā okeāns iecerējis tevi nest? Tu gluži vienkārši ļausies okeānam. Tam piemīt liels spēks, un tu esi tikai daļiņa no tā. Kāds gudrais saka: ”Šī pasaule ir sapnis, taču šis sapnis pieder Dievam, tas nepieder mums". Šoreiz palūkosimies uz vilni okeānā. Vilnis ir tik liels, ka šķiet visa enerģija sakoncentrējusies tieši viņā. Tomēr, ja nav okeāna, nav arī viļņa. Nav būtiski, cik augstu paceļas vilnis, tas atgriežas okeānā vai izšķīst pret krastu. Lai cik iespaidīgs un apbrīnojams būtu vilnis savā īslaicīgajā izpausmē, tas ne uz mirkli nezaudē savu absolūto identifikāciju ar okeānu. Mūsu individuālā griba (vilnis) ir dievišķās Gribas ierobežota forma.
Jo vairāk mēs, piekopjot garīgu praksi, apzināmies sevi, jo vairāk spējam „izšķīdināt” savu gribu, iepludinot to šajā par mums lielākajā plūsmā, piedzīvojot tās iedzimto prieku un brīvību. Mēs visi esam piedzīvojuši, kā ir neiekļauties notikumu plūsmā, un visi esam piedzīvojuši to vieglumu un lielāko brīvību, kas iestājas tad, kad atsakāmies no ietiepīgās pieķeršanās saviem priekšstatiem par to, kā visam jābūt iekārtotam, un ieejam lielākajā plūsmā, kurā viss pārsteidzošā veidā notiek uz labu.
Tā ir pieredze, ko rada sevis nodošana brīvai Žēlastības un Dievišķās labvēlības plūsmai. Tā ir mūsu patiesās brīvības pieredze. Tā ir padošanās pieredze, kurā padošanās nenozīmē „atmest ar roku” bezpalīdzības dēļ, bet gan savienošanos, jeb apvienošanos, kurā kļūstam brīvāki. Mums ir dota iespēja izvēlēties, kuram realitātes līmenim mēs dodam priekšroku. Vai mēs sevi ieraugām kā ķermeni, un dzīvojam tam tā, it kā nekas svarīgāks par šo nebūtu. Daudzi no mums materiāli sasaista sevi, būdami pārliecināti, ka brīvība izpaužas iespējās kalpot visam, ko vien ķermenis sagrib. Mēs ēdam, mēs dzeram, ļaujamies ekstra seksuāliem piedzīvojumiem, mēs dominējam pār pārējiem, mēs izrādām personīgu varu. To mēs saucam par grandiozu brīvību, un sakām—palūko, cik varens es esmu. Kā vilnis tu, protams, vari pacelties neiedomājamos “augstumos”, taču neraugoties uz to tu izšķīsti pret klinti un okeāna spēks tevi paņem atpakaļ. Protams, ka mums ir „brīvība” norobežoties no šīs Gribas, tāpat kā mums ir brīvība norobežoties no savas elpas; taču rezultātā abos gadījumos mēs sāksim izjust sekas.
Rīcība ir praktiska gribas izpausme. Tā plūst gan no mūsu attieksmes, gan no mūsu nolūka saskaņoties ar Dievišķo Gribu. Tieši rīcībā mēs konkrēti pieredzam atrašanos Žēlastības plūsmā. Taču Dievišķo labvēlību mēs ne vienmēr pieredzam rīcības rezultātā – panākumā vai neveiksmē. Tā izpaužas savas gribas iekšējā pieredzē. Īstenojot to padošanos, kas teic „Ne mans, bet Tavs prāts lai notiek”, mēs atrodam savu piepildījumu.
Pret šo ideju ir viegli celt iebildumus. Ideja par Dievišķās Gribas zināšanu un saskaņošanos ar to allaž ir bijusi āķīga ideja un nereti novedusi pie liela ļaunuma. Taču ļaunums un maldi iestājas galvenokārt tad, kad mēs uz Dievišķo Gribu projicējam pārāk daudz Savas gribas izpratnes.
Tantra skaidro, ka Dievišķais nav apsēsts ar konkrētiem mērķiem vai nolūkiem tādā veidā kā mēs. Mēs sliecamies meklēt jēgu apmierinošos rezultātos, un pieņemam, ka ir jābūt kādam cēlonim vai lielākam labumam, kura dēļ viss notiek tā, kā notiek. Mēs sliecamies pieņemt, ka Dievs „grib” to, kas mūsuprāt ir labākais no mūsu redzespunkta. Taču tas ir ļoti ierobežojošs skatījums uz gribu un brīvību, jo „piesien” dievišķo brīvību mūsu zemajam , cēloņa-un-seku līmeņa loģiskajam pamatojumam, nevis mudina saprast un pieredzēt brīvību tās patiesajā un augstākajā veidā.
Garīgas takas gājējam dievišķās Gribas un Brīvības „mērķis” nav vis panākt kādu dižu sevis apliecinošu vēsturisku iznākumu, bet gan iepazīt sevi. Plūsmā mēs atrodamies pateicoties mūsu iekšējajai brīvības saskaņošanai ar lielāko Gribu. Mēs saskaņojam sevi ar Žēlastību (Dievišķo labvēlību) jebkuros apstākļos, apņemoties un darot visu, kas atbalsta šo pieredzi mūsos un citos. Tā ir Mīlestības realizācija, cilvēkā pašā un, sekojoši, arī pasaulē.
PATIESA BRĪVĪBA
Mērķis – kurš ir patiesa brīvība – ir kļūt jivanmukti: dzīvot un rīkoties atsvabinātā brīvības stāvoklī šajā pasaulē, šajā dzīvē un ķermenī, tāpat kā saglabāt šo brīvības stāvokli pēc fiziskā ķermeņa nāves. Šis atbrīvotības stāvoklis (svātantrya) ietver sevī gan autonomiju (kaivalya), gan meistarību (aisvarya). Šī brīvība nes sev līdzi autentiskumu, jeb īstumu, kurš nāk no ietveršanas un integrācijas. Individuālā pašapziņa tiek integrēta ar dievišķā Es apzināšanos, un fiziskā dzīve šajā pasaulē – ar Garīgo Realitāti. Pats autentiskākais esamības veids no visiem ir savā apziņā būt reizē individuālam un universālam; tas arī ir atbrīvotības stāvoklis.
Brīvībai sekmīgi nevar tuvoties sakrustotām rokām: ar vienu roku jāsniedzas uz augšu- otra jāpasniedz uz leju.